T9 ar slēpēm iekaro Kazu gravu un Vaives dzirnavas

Šā gada 18. martā tika veikts plānotais slēpošanas T9 kursa audzēkņiem. Lai spētu labi  pavadīt  šo dienu, bija ļoti jāsagatavojas. Bija daudz un dažādi plānošanas darbi, sākot ar dienas izvēli un beidzot ar maizīšu un desu pakošanu katra ceļasomās. Laiks mūs lutināja. Diena bija brīnišķīga ar silto sauli un labo garastāvoki. Visi pilni pozitīvisma devāmies ceļā. Slēpes bija dažādas tāpat kā nūjas, bet arī tas neļāva mums neizbaudīt dienu un katru kritienu paciest  un piecelties ar smaidu uz lūpām. Tā kā ceļs bija ilgs un garš (aptuveni 16 km), bija jādodas ceļā jau no paša rīta.

Pirmais kilometrs bija viegls. Lejā pa kalnu, tas visiem bija patīkams, jo nebija jāpieliek lielas pūles. Krita gandrīz visi, bet par laimi, cietušo nebja. Katrs kritiens mūs mazliet pamācīja un lika turpnāt ceļu ar koncentrēšanos uz slēpēm un kustībām. Kā jau draudzīga grupa, neviens nepalika aizmugurē, visi atpalikušie aiz muguras arī tika pagaidīti un tā visu ceļu.

Pirmie nobraucieni

Kad aizslēpojām līdz Takeši cietoksnim mazliet vairāk jau bijām pieraduši gan pie laikapstākļiem, gan pie nūjām rokās. Tā arī slēpojuši pat nepamanījām mūsu jaunatnākušu draugu – vilka suneni. No sākuma viens no otra mazliet baidījāmies, bet, tad jau sadraudzējāmies, tomēr mazliet savu distanci viens no otra ieturējām. Nokristīijām viņu par Ļidu. Aptuveni tajā pašā laikā pamanījām arī citus Latvijas faunas pārstāvjus – 2 stirnas. Tās gan bija bailīgas, bet aplūkot mazliet gan paspējām. Mazliet vēlāk arī redzējām buku nedarbus. Kā tie ar saviem ragiem bija nokasījuši mizu kokiem un apgrauzuši zarus. Dodoties uz Kazu gravu sanāca iet gar krauju. Visi novilkām slēpes, izņemot bezbailīgo Elīnu. Tā iedama, viena no slēpēm iedūrās sētā, bet no kraujas gan viņa nenokrita. Uzreiz pievienojās palīgspēki, Adrija palīdzēja no sētas atbrīvoties. Tā arī turpinājām ceļu.

Tikuši Kazu gravā visi jau bijām mazliet noguruši, bet šis bija tāds jauks nogurums, kā pēc labi padarīta darba! Tur pafotografējāmies pie ūdenskrituma dažādos veidos. Viens no ūdenskritumiem bija sasalis, ir taču ziema. Tas izskatījās ļoti skaisti, varējām pat ielīst tajā iekšā. Daži pat paspēja tur noslēpties, uzrāpjoties pa klintīm zem ledus, bet visi tika atrasti un neviens netika tur atstāts.

Kazu gravas ūdenskritums

Tālāk ar burkšķošiem vēderim devāmies uz Kazu gravas pakāji, ieturēt maltīti. Tur mēģinājām uzkurināt ugunskuru. Dažiem puišiem bija jāsavāc bērzu tāsis, pārējiem malka un egļu zari. Paspējām pat uzspēlēt spēli Ugunskura kurināšanu. Kurš ar vienu sērkociņu uzkurinās ugunskuru. Uzverētāju nebija – neviens to nespēja, bet Kristaps pamanījās to izdarīt ar otro sērkociņu. Tad arī pieņēmām viņu par uzvarētāju. Malacis! Tur uzcepām desiņas, padzērām tēju no termosiem un ēdām ko nu kurš bija paņēmis līdz. Ketija pīrādziņus, Toms tostermaizes. Tā pilniem vēderiem nojaucām ugunskuru un devāmies tālāk, dabā!

Pēc pusdienām bija garš un lēns kāpiens augšā pa kalnu. Bija grūti, bet visi tikām augšā. Nokļuvuši Garkalnes augstienes virsotnē pavērās skaists skats uz Jaunraunu. Augšā gan bija auksts pretvējš sejā, bet aptuveni 2 km garo taisno ceļu pieveicām ātri un bez liekas pīkstēšanas. Pēc tam mūsu uzdevums bija interesantais nobraucies lejā pa kalnu. Dāvis aizņēmies Jāņa slēpes, salicis visas 4 kopā uz vēdera, kā skeletonā, devās lejā pa kalnu. Pašam ļoti patika. Tā kā Jānis bez slēpēm grima sniegā, Ieva viņu paķēra uz savām slēpēm. Tā abi  divi tandēmā lejā pa kalnu tika sveiku un veseli. Zanda pa ledus trasi lejā pa kalnu sēzus uz slēpēm, kā ragavām. Tā līdz pat sadursmei ar Reini, Arvīdu un Tomu. Par laimi neviens necieta un ceļš turpinājās. Nobraucienā nonācām pie Vaives dzirnavām. Pētījām kāzinieku piestiprinātās atslēgu sprādzes pie Vaives tilta un domājām, ja būtu vasara,  kādu no tām noteikti atrastu ūdenī. Tālāk slēpojot pāri nosusinātajam dīķim, redzējām kā tur barību bija meklējušas mežacūkas, sniegs bija izrakņāts pat līdz zemei. Tad pa jaunizdomāto ceļu (domājām arī īsāko un vieglāko, bet maldījāmies) lēnām gar biatlona trasi devāmies atpakaļ uz tehnikumu. Bijām pārguruši, Arvīds Rozītis izsalcis. Nonākuši līdz biatlona trasei, pēdējais kāpiens kalnā un bijām gandrīz galā. Mazliet vēl uz priekšu un bijām jau pie slēpju noliktavas. Slepošanas pārgājiens T9 kursā bija noslēdzies patīkami, bez cietušajiem un laimīgi. Gandrīz visi bijām tikuši līdz galam. Visa ceļa garumā izmanojām arī mobilo aplikāciju endomondo, ar kuras palīdzību noteicām ne tikai kartes apveidus un kilometru garumu, bet arī noslēpoto laiku, kas bija aptuveni 6 stundas. Esam ne tikai „zaļi”, bet arī izmantojam jaunās tehnoloģijas.

Gandarīti par paveikto darbu ar mazu nogurumu sakām – dodieties arī jūs dabā! Izbaudiet ziemu, slēpes un dabu! Jums patiks tikpat ļoti kā patika mums!  

Piedalījās: Adrija Aveniņa, Kristaps Baltiņš, Sintija Bebre, Jurģis Krauklis, Arvīds Pavlovs, Elīna Purmale, Ketija Raiska, Zanda Runce, Arvīds Rozītis, Reinis Rabenau, Ieva Tomsone, Toms Treimanis, Dāvis Viļļa, Andrejs Vozņakovs un Jānis Olengovičs.

Pierakstīja: Daiga Šteinboka un Edijs Krievs. 


Neliels ieskats video formātā: